Cimdiņi. Un Brošule-drošule.

Svētki pagājuši, bet gaismiņas nekad nav par daudz...Vēl jau kādu laiku jāpagaida līdz saulītei ceļš debesīs garāks kļūs!

Rokas neiz strādāt, lai gan biju sev apsolījusies, ka šajās brīvdienās ni un ni ar to rokdarbošanos...Saliku pāri palikušās eglīšu lampiņas kādā pabaisā stikla vāzē, izliku uz palodzes blakus savai strādājamajai vietai un ar to arī sākās...Noskaņa tik jauka, ka vairs nemaz nepretojos savai vēlmei, ko padarīt!

    Jauns gads, jauni darbi! Velku no groza laukā jau iepriekš iepirktos pirkstaiņus, kas gaidīt gaida pēc kāda greznumiņa-un sagaidīja...Paldies Aijai no http://aijaslietas.blogspot.com/search/label/Cimdi par lielo iedvesmu un apņemšanos radīt, ko savu! Tā tapa ilgi gaidītie cimdi kolēģei, kas mielojās tikai ar manis dāvātajām končām, bet dāvaniņas viņai kā nebija, tā nebija...Laine, lai labi valkājas...Silti brūni ar zeltainu akcentu.

     Tā ir viņa- Drošā Broša! Jautāsi, kamdēļ ?  Tamdēļ, ka tik spilgta, koša, spīdīga, acis piesaistoša...un lēnām apgūstoša/mani mācoša appērļot kabašonu...Solījos jau sev, ka brīvdienās nestrādāšu, bet pirms svētkiem tomēr nopirku vienu kabašonu un vienu kameju; tā teikt, ja nu kā vecam "plencim paslīd kāja" uz strādāšanu...Paslīdēja gan, bet man par to prieks...

    Bet arī pēc brošas man nebija miera, dikti jau man iepatikās tos cimdiņus "apsmukināt"...Jūtu sirdī mazu nodevību pret Aiju, jo atkal melns...bet- man nav smalka ziemas mēteļa, kam varētu piešut klāt smukus lentīšcimdus, joprojām arī neesmu izlēmusi kādā krāsā vēlos sev cimdus/cepuri/ šalli šoziem- nesmej tikai; pieņemu, ka ziema drīz beigsies, bet es būšu plika joprojām, tamdēļ jau gatavojos pavasarim- pie melnā ādas mētelīša derēs kā reiz...Te es tā sievišķīgi "noplosījos" ar lentām, mežģīņu puķītēm un mazajām pērlītēm...Labi, ka tomēr nav man vēl to ĪSTO cimdu, jo ar tik vien smukumiem tas nebeigtos...
    Fotografēt melnus cimdus vakarā, istabā ir neiespējamā misija-tas gan...