Piparkūku ciematiņš jeb kā mēs ar Gaspaģinu trakojam.

Piparkūku mīklu es netaisu nekad...tiešām nekad, bet cept man gan patīk! Piparkūku mājiņas taisīšana man agrāk šķita k-kas pilnīgi neiespējams, bet pagājušajā gadā abi ar Gaspaģinu vienu "uzķīlējām".  Pirmā māja sanāca smuka un garda, nolēmām šogad taisīt atkal...Kā jau zini, Ziemassvētkos nebiju nekāda taisītāja, tamdēļ mīkla kārtīgi stāvēja ledusskapī un gaidīja kādu brīvāku vakaru. Visi rēķini ar veco gadu jānoslēdz, arī māju būvniecība...Ķeramies pie darba!  Šogad, iepriekšējās veiksmes spārnoti, gatavojam veselu ciematu...

Tiekm zīmēti trafareti topošajām būvēm- top sienas,
jumta detaļas...

Kāds tiek pielikts arī pie fiziskā darba- "ruļļošanas"...

Galvenais Meistars liek kopā sienas,
"konsultanti" likvidē glazūras gatavošanas sekas...

Gaspažiņas mājele ar milzum daudz detaļām,
tiek iestādīta egle...

Tas ir viņš- mūsu ciematiņš...

...kur ziloņiem pat māja...

...un lellītes tur dzīvo...

...tur apsnigušas egles un krūmi kupenās...

...tur Klinģerlietiņš līst...

...un galdi sētā klāti, lai
meža zvēriem prieks...

...tur mazais lācēns soļo...

...uz lielo lāču māju...

...kur visi satiekas un rotaļās ap egli iet...

Tāds  mums ciematiņš sanācis... trīs mazas mājiņas un viena lielāka. Jau tagad plānojam, ka virsma, lai izvērstos kārtīgi, ir vajadzīga akurāt reizes trīs lielāka...bet tas nākamā gada plānam...

Ziemassvētku atklāsmes, varbūt brīnums...

     Pēc dabas esmu kautrīga meitene, kam patīk strādāt, patīk sagādāt prieku citiem, bet reizēm "šauju pāri strīpai". Arī šī gada svētkus gaidīju ar vērienu, daudz skriedama un darbodamās, maz gulēdama...Visi iecerētie pasākumi un izdarības izdevās, visiem dāvanas satapinātas, bet tad...nāca pēdējā darbadiena pirms svētkiem!
    Iepriekšējā vakarā ar bērniem un vecākiem klusi sagaidījām svētkus grupiņā, izstaigājot Gaismas ceļu. Viss noritēja klusi un jauki, bet mazs negadījums gan notika- kādam puisēnam kļuva slikti. Glābšanas misijā iesaistījāmies abas audzītes, abām tika viss, kas bija mazajam vēderā...Tā rezultātā pati gulēju pilnīgi "beigta" ar varenoRotta vīrusu Ziemassvētku vakarā un Pirmajos Ziemassvētkos...Gaspaģins ar Babiņas un Gaspažiņas atbalstu kūlās pa virtuvi, skaisti sarūpējot vakariņu galdu, kamēr es tik gulēju....pat nenojausdama, kas mani gaida pastkastē...
     Pie skaistās dāvaniņas no Pandiņmeitenes tiku tikai pēc svētku brīvdienām...Bet kāds prieks! Mīļums spraucās laukā no katras vīlītes! Bet klāt pievienotā vēstulīte...mmmm! Tieši ar tiem novēlējumiem, kas man šobrīd visvairāk vajadzīgi- piedzīvot īstu brīnumu un iegūt labu veselību! Tieši veselība man šajā gada nogalē sagādājusi ne mazums rūpju, raižu un garas stundas ārstu uzgaidāmajās telpās...Brīnumu joprojām gaidu-tas šoreiz vairāk saistībā ar manu jauko darba vietu!
    Piekusi lasīt? Gribi redzēt, ko Pandiņmeitene man atsūtīja dāvanā...

 Šis jaukais, smalki izšūtais cimdiņš uz fotosesijas laiku sev par draugu izvēlējās virtuves palodzes sargu Eņģelīti, bet parējo savu brīvo laiku šobrīd pavada, rotājot mūsu Ziemassvētku eglīti...Paldies! Tas ir mīļi!

 Nepievēršot uzmanību "Liekām detaļām" -tas ir -man...var aplūkot otru dāvaniņu no Pandiņmeitenes. Tas ir jauks maisiņš zaļ-dzelten-zilos toņos, kas jau pirmajā saņemšanas dienā ir devies pēc dienišķajiem pirkumiem, bet šorīt jau lepni savās skavās nogādāja man uz darbu laptopu. Lielāku cieņas apliecinājumu par intensīvu lietošanu navaru atrast...Liels PALDIES!

Nobeigumam-sāku nesen apspriesto darbu tēmu- "Darinājums savam priekam"-satapināju sev brošiņu, kuru tiešām nevienam netaisos atdāvināt, aizlienēt, nopārdot, jo TIEŠĀM VĒLOS NĒSĀT PATI!...

"Lai es redzu gaismiņā..." jeb lukturīši.

Pa pagalmu

 Iet vakars soļiem siltiem  ,

Un mēness gaismā atspīd

Zilais debess jums.

Dievs pārklāj

zvaigžņu plīvuru pār zemi,

Tāds kluss

 un svētīts miers.

Šis miers,

ko pasaulei tik grūti saprast,

Šis miers,

ko daudzi nepazīst...

Dievs katrā logā

Iededz baltu sveci,

Lai gaismas burvībā

Sirds mieram atverās.

Vakar vakarā ar bērniem izstaigājām Gaismas ceļu...Ar lielu saviļņojumu un lepnu prieku skatījos, cik ļoti bērni ir izauguši, cik patstāvīgi, kā spēj pieņemt lēmumu, būt pacietīgi...Rāmi, bet ar lielu spēku, gaisma pieņēmās spilgtumā, kad egļu vijā iedegās aizvien vairāk un vairāk zeltaino zvaigznīšu...Klusas mūzikas skaņas, mulsi smaidi, 20 degoši acu pāri, kas sastopas ar tavām  un saprotas bez vārdiem...

Ziemassvētki var atnākt arī tā...pie manis tie jau ir klāt!

Priecīgus svētkus!

P.s. Pavisam ne tāds bija iecerēts raksts par lukturīšiem...pavisam ne tāds, bet emocijas ievieš savu korekciju.  Foto redzami lukturīši, kas veidoti no kokvilnas diegiem , balona un Pva līmes, iekšā stikla burciņa, lai svecītei droši...

Kā man gāja ar vecīša dāvanu maisiem...

Mani darbi parasti norisinās agri no rīta vai vēlu vakarā, kad visi jau sataisījušies uz čuču. Tagad, Ziemassvētku gaidīšanas laikā, darbiņu vairāk...Gaspažiņai priekš skolas ludziņas bija vajadzīgs apmetnis. Izstaigāju Bauskas audumu veikalus- gara acīm biju iedomājusies mazu apmetnīti no mākslīgās kažokādiņas...Šausmās par cenu saķēru galvu un nopirku baltu flīsu...

Variāciju modelim bija daudz, pāršūts tika trīs reizes, bet tas aizņēma visu dienu; tad vēl dāvanu

maisiņi- parastie( vesels miljons šķiet...)

Atnāca Miegs Lielais un plānotie slepeni šujamie maisi palika nesašūti!!!

No rīta ar lielu skubu ķēros pie darba, bet Gaspažiņa augšā-ko es tur darot?

Tad nu ķēros pie mammas viltības- naktī pie manis bija atnacis rūķītis, kurš prasīja palīdzību. Viņam neesot laika, vai es varot sašūt dāvanu maisus savai ģimenei? Es piekritu.

Bet pats galvenais, kā sarunā vēlāk noskaidrojas- izrādās, ka Gaspažiņa arī naktī esot dzirdējusi rūķīti, jo konfektes čaukstējušas un zvārgulītis skanējis...

Tad nu abas ķērāmies pie darba- ja nu rūķītis tā teicis...:)

Eņģelis uz Gaspažiņas maisiņa- paldies
 "Ievas Mājā" publicētās kartiņas autorei
par ideju!

 

Gaspažiņas maisiņš- ietilpīgākais...:D

Mana sirds...



...uz mana maisiņa



Gaspaģina sniega priekam...vairāk laikam sniega lāpsta derētu!

Lāstekas gar mājas jumta malu sasalušas...

Babiņas dāvanu maisiņš ar sniegoto namiņu...
Mans absolūtais favorīts...Patīk tik ļoti, ka Babiņa bija gatava ar mani mainīties,
bet, ja reiz rūķītis tā lēmis, tad cilvēka spēkos nav lemt citādāk!

Lai rimti un mīļi Tavās mājās pēdējie svētku gatavošanas darbi!

Tava Anna...

Dāvanu aploksnes un foto albumi dāvanām.

   Protams, ka visi rūķu darbi notiek tumšajās nakts stundās, kas cilvēcīgi būtu paredzētas miegam...Līdz darba nedēļas beigām jau biju tik piekususi, ka sapņot sapņoju tikai par miegu...Kad Gaspaģins man ar ķetcerīgu smaidu jautāja, ko tad es domājot, kas varētu man būt dāvanu zeķē no Ziemassvētku vecīša, atbildēju, ka miedziņš...Tā nu vakar vakarā tiku aizdzīta gulēt kopā ar bērnu...Ļoti labi-jauns spars, acu skats un darboties griba.

Trešdien bija dzimšanas diena manas grupas auklītei, bet abas ar otru kolēģīti bijām tik iekrāvušās telpu rotāšanā un pirmajos svētku pasākumos, ka ...piemirsām noformēt dāvaniņu. Ar lielu steigu brīvā mirklī tapa dāvanu aploksnīte, kurā var satilpināt visu- apsveikuma kartiņu, dāvanu karti, preses abonementu vai, galu galā, arī naudiņu...

A4 filca loksnīte tiek salocīta iedomātā aploksnē, izdekorēta ar aplikāciju un nošūtas malas. Aizdarīti var veidot no piešūtām/ pielīmētām lentītēm vai piešut podziņas. Filcam pogcaurumu var neapstrādāt.

Pirmā tapa baltā aploksne ar eglītēm, tad vēlākā nakts stundā arī zaļā un bordīgā, jo atcerējos, ka "vecīša" maisā jāliek arī divi žurnālu abonementi...

Vēl viena diezgan ātri un viegli realizējama ideja, kas saņēmējam tiešām radīs daudz prieka. Atrādu mūsu ģimenes dāvaniņas Omītei un Babiņai ( ne viena, ne otra šeit neielūkojas...:D:D:D) Iepirkām mazos foto albumiņus mīkstajos vāciņos. Vāciņus izņēmām ārā un aizstājām ar kvalitatīvu kartonu...Satamborēju taisnos gabaliņus, no kuriem, kā skolas laikā, saveidoju nosacītus grāmatu vākus...Tad vaļa dekorēšanai!

"Pildījumā" foršākās Gaspažiņas bildes...

Babiņai...

Omītei...

Te abas kopā sēž un gaida, kad varēs dāvāt prieku...

Dāvanu zeķes manai ģimenītei.

    Man joprojām patīk Gaspažiņas dāvanu zeķe...ļoti! Pat mazliet lepojos ar sevi...
    Panākumu spārnota, piektdien iepirku audumu, kokvilnas mežģīnīti un ...nakti no sestdienas uz svētdienu pavadīju pie šujmašīnas...Man patīk, esmu apmierināta un, ja kāds man vēl pirms mēneša teiktu, ka es ko tādu spēšu radīt, tad es par viņu neko labu nepadomātu...

Gaspažiņas  Babiņas zeķe- kas Tev asociējas ar mājām? Man parasts kokvilnas audums, kokvilnas mežģīnes, virtuves smarža un miers...nu, tāda tā ir.

 Gaspaģina makšķernieka zeķe- kā pats izteicās, divas pie zābaka piesalušas zivteles...Tāds klasisks un pat mazliet konservatīvs savā dabā, bet mēdz būt arī košs!

     Un tas ir mans zābaks! Nezinu, cik tur manis ir; varbūt slēptā "es" forma...tā asociācija ar varžu duramajiem spičukiem jau saglabājas; tāda traki ekstravagantā  cittautiete, kas balansē uz bezgaumības robežas, bet man tiešām patika izplosīties "uz zābaka", jo neko līdzīgu dzīvē sev kājās pat iedomāties nevaru!

   Man prieks, ka es to izdarīju!!! Gatavojos jau pat dāvanu maisiņus šūt- laikam vairs nebaidos no tās tehnikas, kas šujmašīna saucas...

No manas sirds Tavai...

San kā bites vēji liegi,

Viegli laižas mīksti sniegi,

Svētkus gaidot, zeme salta

Top kā kupena drīz balta.

Vizmo ziemas ceļi tīri,

Brien pa kupenām šurp vīri:

Bārdas garas, paši sīki,

Maisus nesot, gluži līki...

Konfekšu kūkas.

Jā,jā, jā...Ziemassvētki ir komercializējušies, svētku jēga nomākta un sabojāta! Bet man ir diezgan vienalga, ko par to runā apkārtējie...Man ir daudz draugu un radiņu, kuriem vēlos sagādāt prieku ar kādu mazu, bet mīļu sīkumiņu. Manās acīs nav vērts šturmēt tirdzniecības centrus svētku trakumdienās, man tas uzdzen pat fizisku nelabumu- tieši tās apdullušās cilvēku masas, kas pērk, pērk, pērk...Tamdēļ es iepērkos saldumu un rokdarbu veikalos- saldumu veikalos tādi satrauktāki ļaudis apgrozās, bet rokdarbu veikalos gan tādi mierīgi. Iepērku šokolādes končas, krāsainus kartonus, smalkas lentītes un...dodos "cept kūkas"!!!

Mazliet karsti ir arī šajā "cepšanas" reizē, apsvilušais pirksts par konfekškūkām atgādinās vēl ilgi, bet rimtā nodarbe aizrauj. Tiešām kā pie kārtīgas kūku cepšanas- papīrs biskvīta vietā, bet pildījums....mmmm, tas gan ļoti gards! Kādam mazā "rožkūciņa", kādam plānāka "plātsmaizīte", bet kāds būs saldumu karalis-'" kūka" no četrām un piecām kārtām..." Garnēšana" :DDD jau arī tāds jauks proces- tur var likt lietā visus manus peļu krājumus nebaltai dienai...

Viens liels "nožēlojums" tomēr pastāv- končas beidzās negaidīti ātri...šodien atkal saldumveikals pa ceļam! ;)

Specteksts manām darba kolēģēm, kas šeit ielūkojas!!!!!

Bīsties manis, ja manam Slepenajam Draudziņam atklāsi viņa dāvanas gatavotāju...

Sniegbaltītes jeb dāvanu zeķe

Ar sevi šodien lepojos...Zini taču, ka šujmašīna un es- tās ir divas bīstamas lietas, bet, ja saliek kopā, tad vispār trakumi notiek...tamdēļ mēs viena no otras tā patālāk.

Gaspažiņai skolā vajadzīga zeķe, kur klases biedru starapā "čupoties"- var viens otram kartiņu, mazu dāvaniņu, končiņu ielikt...staigāju un domāju, bet nekas prātīgs galvā nenāk...Kolēģe darbā uzrunā, vai es zinu, kur var ieraudzīt kādu roku lelli-Ziemassvētku vecīti ( ne rūķi ). Protams, ka jāpalīdz! Ņemu iedomāto grāmatu un redzu...mana ZEĶE, viņa gaida, kad tiks sašūta....

Brokātiņš no padomijas krājumiem, līmauduma atgriezums, dīīīīkti šika izšūtā mežģīne un meiteņu spožumiņi...knapi sagaidu brīdi, kad tieku mājās...

      Tā, lūk ir grāmata, kas mani iedvesmoja- grāmatnīcās noteikti sastapta, bet zābaciņa tapšana redzēta arī "Ievas" Ziemassvētku pielikumos ( tur mani tas zābaks nemaz neuzrunāja...savādi gan ). Gaspaģins ar savu precīzumu un pacietību sarūtoja a3 lapu 4*4 kvadrātiņos, pārzīmēja piegrieztni, mēs ar asistenti Gaspažiņjaunkundzi ķeramies pie darba...

Iesākumā pielīmēju līmaudumu, salocīju ar labo pusi uz iekšu...nu mēģināšu k-ko zīmēt un griezt ārā....

Zinot sevi, vīļu tiesu griezu tādu pamatīgāku...ja nu kas!

Divi vienādi brokāta veidojumi gatavi, atliek vien tos salikt kopā...

    Ar man neraksturīgu rūpību un centību apstrādāju malu...diezgan smalks zigzaga dūriens...šujot reizēm nāca tādas dīvainas skaņas, pīkstieni- tur smalkais brokāta diegs mocījās, nonācis manos skāvienos...

     Kad abas daļas apstrādātas, var likt kopā. Sāku  sašūšanu no priekšpuses, aizmugurējo vīli atstāju līdz galam neaizšūtu...šikajai mežģīnei vieta.

   Tad, kad gribēju locīju zābaku uz āru sapratu, ka labi nestāv, vīlēs rotās uz iekšu. Atcerējos k-kur sen redzētu pamācību, ka liektajās vīlēs jātaisa iegriezumi- to arī cītīgi darīju...darba autore savā aprakstā šo lietu nepieminēja. Ļoti žēl. Ja nebūtu iepriekš lasījusi, nezinātu kā rīkoties, jo pieredzes praktiski nekādas- tik vien, cik skolas mājturības stundas...Pieļauju, ka liktu darbu nost uz neatgriešanos, jo bez iegriezumiem, tas stipri atšķiras no oriģināja...

   Diedzu klāt mežģīni, nošuju ar šujmašīnu un pabeidzu aizšūt aizmugures vīli. Tad seko darbs, kuru vairs nedokumentēju, jo biju tik "iekritusi" procesā, ka par to aizmirsu...sapildīju pēdas daļu ar sintaponu un iešuvu tādu maisveidīgu oderi no kokvilnas auduma. Teorētiskais zābaka dziļums- ap potītes daļu...

Paskat, cik smuku mežģīni atradu...nu prasīties  prasās uz Sniegbaltītes zābaku...

    Un podziņas kādas zābakam- zaigot zaigo! Neviens Ziemeļa acu skats nepaskries garām skaistajiem Sniegbaltītes zābakiem...

   Tadā! Te nu viņš ir, visā savā godībā karājas...dzīvē DAUDZ  smukāks- tik čamdīt un čamdīt gribās visu laiku...Gaspažiņa teica, ka šitas esot jāglabā arī viņas bērniem, jo tik skaistas lietas glabājot...:DDD. Nosmējos no sirds!  Bet tad padomāju un sapratu- jā, varbūt arī mani mazbērni kādreiz gribētu skatī, ko trakā ome- rokdarbniece darījusi...

    Bet arī Gaspažina nesēdēja rokas klēpī salikusi...sačubināja dāvanu maisiņu un ielika iekšā sirsniņu, uz kuras cītīgi sūva savu vārdiņu...Foršais rokdarbu vakars noslēdzies ar smuku rezultātu!