Sniegbaltītes jeb dāvanu zeķe

Ar sevi šodien lepojos...Zini taču, ka šujmašīna un es- tās ir divas bīstamas lietas, bet, ja saliek kopā, tad vispār trakumi notiek...tamdēļ mēs viena no otras tā patālāk.

Gaspažiņai skolā vajadzīga zeķe, kur klases biedru starapā "čupoties"- var viens otram kartiņu, mazu dāvaniņu, končiņu ielikt...staigāju un domāju, bet nekas prātīgs galvā nenāk...Kolēģe darbā uzrunā, vai es zinu, kur var ieraudzīt kādu roku lelli-Ziemassvētku vecīti ( ne rūķi ). Protams, ka jāpalīdz! Ņemu iedomāto grāmatu un redzu...mana ZEĶE, viņa gaida, kad tiks sašūta....

Brokātiņš no padomijas krājumiem, līmauduma atgriezums, dīīīīkti šika izšūtā mežģīne un meiteņu spožumiņi...knapi sagaidu brīdi, kad tieku mājās...

      Tā, lūk ir grāmata, kas mani iedvesmoja- grāmatnīcās noteikti sastapta, bet zābaciņa tapšana redzēta arī "Ievas" Ziemassvētku pielikumos ( tur mani tas zābaks nemaz neuzrunāja...savādi gan ). Gaspaģins ar savu precīzumu un pacietību sarūtoja a3 lapu 4*4 kvadrātiņos, pārzīmēja piegrieztni, mēs ar asistenti Gaspažiņjaunkundzi ķeramies pie darba...

Iesākumā pielīmēju līmaudumu, salocīju ar labo pusi uz iekšu...nu mēģināšu k-ko zīmēt un griezt ārā....

Zinot sevi, vīļu tiesu griezu tādu pamatīgāku...ja nu kas!

Divi vienādi brokāta veidojumi gatavi, atliek vien tos salikt kopā...

    Ar man neraksturīgu rūpību un centību apstrādāju malu...diezgan smalks zigzaga dūriens...šujot reizēm nāca tādas dīvainas skaņas, pīkstieni- tur smalkais brokāta diegs mocījās, nonācis manos skāvienos...

     Kad abas daļas apstrādātas, var likt kopā. Sāku  sašūšanu no priekšpuses, aizmugurējo vīli atstāju līdz galam neaizšūtu...šikajai mežģīnei vieta.

   Tad, kad gribēju locīju zābaku uz āru sapratu, ka labi nestāv, vīlēs rotās uz iekšu. Atcerējos k-kur sen redzētu pamācību, ka liektajās vīlēs jātaisa iegriezumi- to arī cītīgi darīju...darba autore savā aprakstā šo lietu nepieminēja. Ļoti žēl. Ja nebūtu iepriekš lasījusi, nezinātu kā rīkoties, jo pieredzes praktiski nekādas- tik vien, cik skolas mājturības stundas...Pieļauju, ka liktu darbu nost uz neatgriešanos, jo bez iegriezumiem, tas stipri atšķiras no oriģināja...

   Diedzu klāt mežģīni, nošuju ar šujmašīnu un pabeidzu aizšūt aizmugures vīli. Tad seko darbs, kuru vairs nedokumentēju, jo biju tik "iekritusi" procesā, ka par to aizmirsu...sapildīju pēdas daļu ar sintaponu un iešuvu tādu maisveidīgu oderi no kokvilnas auduma. Teorētiskais zābaka dziļums- ap potītes daļu...

Paskat, cik smuku mežģīni atradu...nu prasīties  prasās uz Sniegbaltītes zābaku...

    Un podziņas kādas zābakam- zaigot zaigo! Neviens Ziemeļa acu skats nepaskries garām skaistajiem Sniegbaltītes zābakiem...

   Tadā! Te nu viņš ir, visā savā godībā karājas...dzīvē DAUDZ  smukāks- tik čamdīt un čamdīt gribās visu laiku...Gaspažiņa teica, ka šitas esot jāglabā arī viņas bērniem, jo tik skaistas lietas glabājot...:DDD. Nosmējos no sirds!  Bet tad padomāju un sapratu- jā, varbūt arī mani mazbērni kādreiz gribētu skatī, ko trakā ome- rokdarbniece darījusi...

    Bet arī Gaspažina nesēdēja rokas klēpī salikusi...sačubināja dāvanu maisiņu un ielika iekšā sirsniņu, uz kuras cītīgi sūva savu vārdiņu...Foršais rokdarbu vakars noslēdzies ar smuku rezultātu!