trešdiena, 2010. gada 29. septembris

Miķeļdienas gadatirgus

Jāstāsta vien man būs Jums par saviem piedzīvojumiem Miķeļdienas gadatirgū...Tā dīvaini sanācis, ka esmu tāda kārtīga iezemiete šajā vietā, bet diktan daudz sabiedrībā rādīties nerādos, jo manas dažādās aktivitātes saistītas vairāk ar netālo pilsēteli Bausku un manas mājas pagalmu. Par manu darbošan-radīšanu zina un interesējās tikai tuvākie radi, draugi, kaimiņi un...kā man ļauts cerēt, arī Jūs.
Tā kā vietējā novadā, brieda nopietns pārrobežu projekta noslēguma pasākums, aicināto viesu bija paredzēts daudz, nolēmu arī es "iziet tautās" ar domu, ka tad jau tā  dikti neizcelšos uz pārējo fona...nu, par to iekšējo "ko tad es, es jau neko..." šoreiz nerunāsim...

Šis ir pirmais un gandrīz vienīgais foto, kas šajā dienā tapis ar manu pogas piespiešanu. Savu darbu eksponēšanai esmu izvēlējusies gandrīz pašu jaukāko vietu- gandrīz pretī svētku centrālajai skatuvei, lai arī es tomēr no svētku koncerta ko redzētu...Saule spīd, vēja nav, diena burvīga, var sākt izrādīties...
Bet tad atklājas, ka nekur taču nevaru aizdoties, jo man nav neviena žiperīga asistenta pie rotu tirgošanas, jo Gaspažiņa nav pierunājama- šamai savas darīšanas, Gaspaģins "tin makšķeres" tiešā un pārnestā nozīmē, jo gaisā jau sāk vējot pēc jūras vēja- esot jālaiž uz Liepāju pēc butēm...
 Tā nu tālāk apskatāmie foto ir tapuši no Gaspažiņas skatu punkta, bet es ceru uz labiem pircējiem...
Re, tur jau viņi sāk nākt-acis meitiešiem zib, gribas visu notaustī, pielaikot, bet...tad acis tiek paceltas uz augšu un ieraudzīts tiek tirgotājs- vietējais iedzīvotājs...ar to arī tas beidzas- neiešu jau maksāt naudu tam, ko pazīstu, kas te uz vietas dzīvo un k-ko sadomājis tirgot...labāks ir tas tirgonis,kuru nepazīstu ne pēc mājas,kur dzīvo, ne pēc sejas...tas nekas, ka no kaimiņu pagasta atbraucis.
Bet nedomājiet, es nesūkstos, man arī labi gāja tirgojoties- bija ĻOTI daudz svešu cilvēku, ciemiņu, kuriem bija vienalga, kas es esmu, kur es dzīvoju, jo viņiem vienkāši patika manis darinātās rotaslietas...
Bilance- daudz nepazīstamu, labā garastāvoklī esošu cilvēku,kas iegādājušies manis darinātās lietas, 2 vietējie cilvēki, kuriem bija vienalga, "ko citi par to padomās"...un es-piekususi, bet laimīga, jo manas acis vēroja un mana galva domāja; domā vēl šobrīd...Paldies!

Netālu esošās auduma brošiņas, kas piesaistīja Gaspažinas skatu...

Vieni no ļoti daudzajiem trušubērniem, kas tika tirgoti- šādu fotogrāfiji tapis kravām.
"Meitiņ, kur tu iesi?"-"Nu, mām! Pie trusīšiem"


Lietuviešu ceptās saldās pīnes. Godīgi-izskatās gardāk nekā bija patiesība...

Kāds no daudzajie ( aptuveni 10 ) viesu kolektīviem...

Tardicionālie skābu kāpostu un desiņu katli, kas tiek izēsti tukši. Par 0.50 ls pieejamas kārtīgas kāpostu porcijas ar divām desiņām- labākā brīvdabas ēstuve!

Lietuvas mājas sieri. Mūsu ģimenē ļoti iecienīti.

Kārtējie trušu bērni.


Lietuvā cepta jogurta kūka- nenogaršojām, bet glazūra gan izskatās kā manām pīnītēm ;)

Šis foto ar' tapis ar manām rokām- šī Miķeļsieva visus sagaidīja pie tirgu vārtiem...mani gan viņa pavadīja jau uz mājām...


Šodien, īstajā Miķeļdienā, rakstot savas pārdomas par tirdziņu, priecājos. Priecājos par skaisto dienu, interesantajiem cilvēkiem, bagātīgo koncertu...varbūt arī mazo nenovīdību cilvēkos, kas liek taisni izslieties un iet tālāk pa savu iesākto ceļu...ceļu arī šeit- blogā.
Lai jautra Miķeļdiena Jūsmājās!


P.s. Ja Miķeļa diena un nakts miglaina, tad būs laba vasara; ja sausa un auksta- slikta vasara.

Ja Miķeļa dienā pūš vējš no ziemeļiem, tad gaidām augsta un dziļa ziema;  kad  no dienvidiem, tad silta un bez dziļa sniega; bet, kad no vakariem un rītiem, tad mērena.

Vērojam laiku!

otrdiena, 2010. gada 28. septembris

Gaspažiņas jaunrade

   Lielā atzīšanās- pēdējās dienās mana uzmanība daudz tiek veltīta stikla un akrila bumbām, bet Gaspažiņa sāk "uzmest lūpu".  Jau kādā brīdī sāku satraukties, bet tad pamanīju, ka kašķis ir pārvērties mērķtiecīgā darbībā. Kad vēl pēc laika saņēmu jautājienu par tamboradatas aizņemšanos, kļuvu mierīga.
  Un tad mana mātes sirds kļuva ārkārtīgi lepna...Man tika atrādītas sataisītās pirkstu lelles un kāda lelle tamborkleitā- variācija par manas bērnības papīra lellītēm.







Nu, lūk! Tādas tās leļļas izskatās.
 Un fotogrāfijas ar Kāmju mammas aktīvu un tiešu līdzdalību beidzot Jums ir apskatāmas.
Tik lielu PALDIES, cik Kāmju mamma ir pelnījusi, pat nespēju izteikt...

sestdiena, 2010. gada 25. septembris

Palīgā!!!

Nevaru ielādē vairs nevienu fotogrāfiju....nu jau melnrakstos stāv divi rakstu gali, kuri bez fotogrāfijām nevar tikt izmantoti. Agrāk pat mana blondā smadzene tika ar šo visu galā, bet nu jau tas ir apgrūtinājums. Baigā skumja man...bez fotogrāfijām!

trešdiena, 2010. gada 22. septembris

Acu un sirds priekam

   Solījumi jātur. Kāmjumammai rakstīju, ka esmu atradusi, ko TĀDU, ka sirds medū var mirkt aiz laimes...
Apmēram reizi mēnesī  agrā svētdienas rītā dodos vietējā humpaltirdziņa virzienā...Tikai reizi mēnesī tamdēļ, ka savādāk man pašai vietas vairs mājās sen nebūtu, jo es būtu aprakta visās tajās bagātībās, kas tur dabūnamas...cenas reizēm tiešām ir tik interesantas, ka tu cilvēks nesaproti kā tādu smieklīgu kapeiciņu var paprasīt par veselu brīnumu un dārgumu kaudzi, bet par kādu stipri nevērtīgāku lietu-milzu naudu. Mani interesējošās lietas parasti ir neiedomājami lētas. Par piemēru varu minēt divas traki šikas atlasa korsetes (ak, tu mī un žē, kāds skaistums), kas abas izšūtas ar pērlēm, bez mazākā valkājuma pazīmēm, man izmaksāja apaļu latu. Bet topiņš un klāt esoša jaciņa ar visām veikala cenu zīmēm maksāja 0.20 ls...un tā var turpināt nebeidzami...
  Tad nu jāsaka, ka svētdienas ieguvums bija "dārgs", bet par to biju gatava maksāt!


Un tas ir viņš- mans romantiskais galdautiņš!!!








Tādi ir visi četri galdautiņa stūri, bet maliņas vēl dekorētas ar izšūtiem ziedu groziņiem...nu, sapnis! Lai laime būtu pilnīga, tiku arī pie apgleznota zīda lakatiņa ...


Padalies priekā, prieks divreiz lielāks kļūst!
Lai arī Tev veicas brīnumpirkumu meklējumos!

pirmdiena, 2010. gada 20. septembris

Starp pērlēm un sēnēm.

   Jā, nedēļas nogale padevusies tāda ražīga...
   Pievienojos Latvijas kuplajam sēņotāju pulkam. Ak, mans Dievs!!! Man likās, ka nevienu sēni nevarēšu atrast, bet izrādījās pilnīgi pretēji-pāris stundu laikā salasīju divus milzīgus sēņu grozus; tik pilnus, ka knapi stiepu laukā no meža...Es, kā jau iesācēja, mežā dziļi nelīdu, šiverēju pa malu...Labi, ka tā, jo Gaspaģins pa meža dziļumiem, kad zvanu, lai sauktu mājās braukt, tad šis smej, ka vienīgo sēni meklējot, es laikam apmaldījusies būšu...bet, kad izlien laukā, un ierauga manu lasījumu, tad gan tāds mazliet cemmīgs paliek, manu lasījumu nosauc par iesācēja veiksmi...viņš jau tik prastas sēnes nelasot...Es gan lasu! Tad, kad ziemā sēņu cepelīnus vārīšu, tad gan Gaspaģins piemirsīs, cik prastas sēnes pildījumā... Vienīgais žēlums, ka "pateicoties" agrajam rīta braucienam, esmu aizmirsusi fotoaparātu mājās...Nekas no skaistuma nav iemūžināts, bet tik krāšņas un varenas mušmires tiešām redzēju pirmo reizi dzīvē...
   Nākamais aizrautīgums šajās brīvdienās bija pērles...Jau pasen savai kolēģei biju sasolījusi klasisko pērļu rotu... http://www.magic-beads.ru/patterns/bracelets/1807/ ,bet netiku pie vajadzīgā lieluma un krāsas pērlēm.
  Kādā parbaudītā pērļu veikalā pasūtīju baltas pērles ar perlamutra pārklājumu, bet atsūtīja man tādus brīnumus, ka biju gatava arī sabārties. Nebija, man darbā esot, laika kašķi meklēt, tā līdz dienas beigām viņas pie manis palika...Kad apskaidrojās prāts, tad sanāca laiks radīt jaunas rotas. Jāatzīstas pašai sev, ka tās "neriktīgās" pērles tomēr savijušās visveiksmīgāk...
 Klasiskā pērļu rota, ko kolēģe gaidīja. Shēma bez izmaiņām un variācijām, augstāk minētā.

Zeltaini-oranžā rota arī gatavota pēc nepārveidotas shēmas...gribējās jau man dikti viņu vēl pa augšu pārpīt ar sēkliņpērlītēm, bet tad pazuda lielo pērļu krāšņums... http://rukodelkino.com/biser/fenechki/8-braslet_zhemchug_opletennyjj.html



Šīs ir TĀS pērles, kuras man saņemšanas brīdī sagādāja vilšanos, bet pēcāk tikai lielu apmierinājumu...
Šeit shēmu mazliet papildināju- pa savam ieliku sēkliņpērles, jo bez man likās pārāk "nekā". Pamata variants šeit: http://www.rukodelkino.com/biser/fenechki/6-cepochka_zmejjka.html

  Lai darbīga šī nedēļa!

Nezinu, kad tiekamies atkal, jo darbiņu daudz...Nedēļas nogalē mūspusē paredzēts Miķeļdienas gadatirgus...gaidu!

piektdiena, 2010. gada 17. septembris

Kreļļi-mazliet romantikas

   Sveiciens nedēļas pēdējajā  darba dienā! Paskrējusi tā ir nemanot...lēnām visi darbiņi čubinās uz priekšu, bet tad negaidot nāk atklāsme, ka Miķeļdienas gadatirgus nav aiz kalniem. Aicinājumu piedalīties saņēmu jau k-kad vasarā, tamdēļ biju to mazliet piemirsusi!
   Pārcilāju savus krājumus- ar steigu jāķeras pie darba! Šoreiz uz tādas izteikti romantiskas nots...

Klāt vēl "pietaisījās" atslēgu piekariņš...
 Debessmannā krāsā....

Noderēs kādām atslēdziņām...


meitenēm, kam patīk vienkāršas bumbiņas....
  Ja  arī tu gribi iemācīties šo jauko pērļu vijumu- šuvumu, tad ieskaties te: http://biser.info/node/102860

pirmdiena, 2010. gada 13. septembris

Kā mani "uzsēdināja uz adatas"

    Izklausās baisi, bet es tiešām esmu uzsēdināta uz adatas- vienu dienu uz pērļu adatas, citu dienu uz adāmajām adatām, bet vēl citu dienu uz tamboradatas...
    Šoreiz vairāk par adām- tamboradatām. Kāda darbīga meitene Agnese redzēja kā es rokdarbojos, kādu laiku vēroja mani un, tad aicināja pievienoties slavemajam Musturdeķa Projektam. Tas notika pavasarī, kad pieneņziedu un mīļkrāsas oranžās dēļ, sāku no brīvas gribas savu lielo-lēno darbu- deķi "Apelsīnkoks pieneņpļavā" . Apdomājos un piekritu pievienoties, bet gan pastarpināti, jo visa kontaktēšanās ar meitenēm notiek caur Agnesi.
   Man likās, nu, kas tad tur ir- kvadrāts 20*20? Ko neuzadīt vai neuztamborēt? Apskatīju to, kas atceļojis pie Agneses, padomāju, cik ļoti tas pēc krāsām atbilst manam priekšstatam par doto deķa nosaukumu...Un tad tas tikai sākās! Tā taču ir īsta mānija! Vai mana iedomātā un atrastā dzijas krāsa tiešām atbilst kafijas ar pienu un kakao tonim? Vai mans burkānu oranžais  lieksies pietiekami oranžs kādam topošajam burkāndeķim? Vai bordīgais tonis sarkan-balti- bordīgajam deķim tikai man liekas bordīgs,  vai tomēr ar lillīgu pustoni klāt? Staigāju ar saviem diegiem somā, noteikti kāds iesākts gabals līdzi uz Gaspažiņas deju mēģinājumiem...diegu gali līdzi uz rokdarbu veikalu vai hunmpalbodīti- ja nu gadās jauns dziju pievedums ? Ja nu izdodas atras pareizo diega galu, lai saliktu feinus lakstus tamborburkānam?
   Bet prieks ir neaprakstāms! Kad pabeidzu vienu gabaliņu no "akmensdeķa", man gribējās dziedāt: "balti laukakmeņi zied...". Vēl tagad rakstot, acīs sariešas asaras un sirds gavilē- tik daudz prieka un siltuma ieguldīts! Kāda mana kolēģe man teica :"Nu, kad tev atsūtīs tos gabalus, nu tad tik tu redzēsi...tādas enerģijas, ka naktīs nevarēsi gulēt- murgi rādīsies." Bet es nepiekritu, arī tagad nepiekrītu- ja cilvēks gatavo rokdarbus, ja viņš gatavs ar citiem dalīties savā priekā un darbā, tad viņš nevar būt slikts...
   Nopļāpāju jau kārtīgu strēķīti, jāatrāda, kas sačubināts! Gabaliņš, kuru agatavoju sev pirmo-te viņš ir- Apelsīnkoks Pieneņpļavā!


Tas, ko esmu sadarījusi pati priekš sava deķēna...

Tas,kas pagaidām tapis atdošanai priekš Andaka, Zivs, Caolitas, Oripa un lauvītes. Gribētos reiz iepazīties arī klātienē, meitenes!

Tas, kas pie manis jau atceļojis no citām meitenēm...


P.s. Mazliet žēl, ka nenofotagrafēju pirmo tūri ar gabaliņiem, kas aizceļoja pie az-mammmas, Pevkas, Spāres un Čukstiņa.

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

Brokastu kārba un pītās glazūrmaizes...vai varbūt otrādi?

  Stāsts par maizītēm ar glazūru turpinās...Divus rītus centos piecelties 4:30, lai pirms darba uzceptu rozīņpīnes ar glazūru, bet miegs bija par mani stiprāks...Vakar es viņu pievarēju, piecēlos un devos gatavot mīklu...pīnes izdevās burvīgas

      Bet pārliecības par glazūras izdošanos nebija...Liku jaunu pannu ar rozīņpīnēm iekšā krāsnī, bet pati ķēros pie glazūras gatavošanas.  Ņemu tējkaroti ar sviestiņu, izkausēju un pievienoju vienu nelielu šļuciņu ar karstu ūdeni...jā- to daudzumu notrāpīt grūti, ar šausmām skatos, ka glazūras būs stipri par daudz manām biželēm, jo pūdercukuru tikai maisu un maisu klāt, maisu un maisu...sanāca, ka izlietoju sešas kafijas dzirnaviņu maluma porcijas ( ja kāds zina, kas ir vecās "Straumes" dzirnaviņas...).
      Ar drebošu sirdi liku glazūru uz pīnītēm, skatījos, kā masa traukā plok, un sapratu, ka nekas daudz jau pāri nepaliks!
     Esmu laimīga, ka izdevās. Gaspaģins vēl samiegojies, bet arī laimīgs rūc, ka "nevajadzēja jau tika agri no rīta šitā plosīties", pazudina rozīņpīni vienā mirklī. Gaspažiņa, ka jau sieviešu kārtas pārtāve, tehniski uzjautā- vai glazūra izdevās, vai šitā esot bijusi jācep un, vai iedošu līdzi uz skolu ...Mīkla ar lielo, nezināmo
glazūras recepti atrisināta!

    Bet kur to glazūrmaizi ielikt, ja gribas paņemt līdzi uz skolu? Jau labu laiku veikalos apskatu dažādas brokastu kārbas, kas paredzētas mazajiem skolniekiem. Piedāvājums ir diezgan raibs, bet mans skopums neļauj par plastmasas kārbiņu maksāt 2.99- 4.99 ls ....lai gan Gaspažiņai jau ļoti gribētos kādu veidojumu ar komerctēliem uz vāka.
    Nopērku jaunu saldējamo produktu kārbu, kas funkcionāli daudz neatšķirās no iepriekš pieminētajām kārbām, bet izmaksā 0.49 ls

Tajā pašā veikalā iegādāju arī man iepatikušās salvetes...

Naski ķeros pie darba, bet saprotu, ka rezultāts diezin vai "uzrunās" Gaspažiņu...
Nākas ķerties pie varbūt ne gaumīgākās, bet iedarbīgākās stratēģijas- gliteru līmīte...:) Klājas uz kārbas burvīgi, varētu ķēpāties un ķēpēties. Lieku cepeškrāsnī uz 75 grādiem žāvēties, jo gribas ātrāk redzēt rezultātu. Diemžēl pēc nožūšanas atklājas nejauka lieta- sažuvusī līmīte "jauki" slidinās un lūp nost no kārbas vāka, arī uzlīmētā salvete lielu lietošanu neizturēs. Glābiņu rodu ūdens izturīgajā lakā, kas atrasta Gaspaģina krājumos.
   Gala rezultāts-kārba, salakota kārtīgi, godam izturējusi skolas nedēļu. Daži trakie spīdumi gar malām mazliet atlupuši, bet man tas atlupums tāds aizdomīgs šķiet...uz jautājumu, kas ar to maliņu noticis, Gaspažiņa atbild, ka es jau ko jaunu arī varot uztaisīt, jo citām klases "dāmām" arī esot paticis, tamdēļ vajagot vēl ko citu-kā saprotu,lai dzīve krāšņāka un interesantāka...lai mammai miera nav.

pirmdiena, 2010. gada 6. septembris

Izšuvumu valdzinājums

    Tieši tā- izšuvumi mani savaldzināja...Savaldzināja ar savu krāsu, ar savu spilgtumu, ar savu neparasto veidojumu...



Zināju, ka nekad šo tuniku nevilkšu mugurā, bet izšuvumi darīja savu- humpalbodītes apmeklējums beidzās ar krāšņo pirkumu...

  Tā gaidīja savas pārvērtības gandrīz divus mēnešus. Nogriezu kuplo tunikas daļu, atlocīju malu un nošuvu vietu divām ieveramajām gumijām. Sakrokoju, sašuvu, Gaspažiņa bija priecīga, svārki gatavi! Tunikas augšdaļu izmantoju, lai pagatavotu pār plecu liekamu somiņu. Izvēlējos maksimāli izšūto daļu, nošuvu sānu vīles ( izgriezts uz kreiso pusi ),izgriezu uz labo pusi, nošuvu apakšmalu un piešuvu sānos platu atlasa lentu...
Tā nu tas izskatās...labi iztērēts 1 ls!


P.S. Šodien šķiroju Gaspažiņas drēbju plauktu...man radās nevis divas kaudzītes-tās, kas labdarībai un tās, kas nolietotas ārā mešanai, bet arī trešā- ko var izmantot pāršūšanai un dažādām detaļām. Laikam šūšana tomēr nav nemaz tik neiespējama lieta....

Baltā glazūra

   Vakardienas aktualitāte manās mājās- balta, salda glazūra, kas tik labi garšo uz svaigi ceptajām rozīņpīnēm...
   Paldies Aijai par viņas variantu, noteikti pamēģināšu nākamajā cepšanas reizē. BET- meklēju īsto recepti...Darbā uzrunāju kādu kolēģi, kas ir liela cepēja-konditore, kas reizēm lieku naudiņu piepelna ar kūku cepšanu. Viņa ikdienā lieto šādu recepti- nedaudz ņem  uzvārītu, mazliet padzesēta ūdeni, apmēram tējkaroti laba sviesta un maisa klāt pūdercukuru tik daudz, lai masa būtu vijīga, labi smērētos uz maizītes. Ļauj glazūrai pastāvēt uz maizītes...reizēm sanākot kraukšķīga, reizēm turpina palikt vijīga, mazliet ķēpīga līdz beigu kumosam.
   Šķiet, ka  nākamā "kūkošanas" reize mūsu mājā nav tālu...:)

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Svētdienas smarža

    Ar ēst gatavošanu ir tā- ja vajag, tad daru, bet īsti lielu prieku man tas nesagādā...Reizēm gan maisam gals ir vaļā ( kā šodien ) un sākas milzu ēst gatavošana...
Gaspaģina iecienītā ābolu plātsmaize, kuras dēļ man tiktu piedoti visi grēki ( protams, ja vien man tādi būtu :))
Kartupeļu-kabaču-gaļas sacepums ar garšvielām, kas iecienīts mūsu ģimenes vecākajai paaudzei...
Kartupeļu, kabaču šķēles kārto pamīšus ar vistas vai cūkgaļas gabaliem, pa starpam saliekot lielās ripās sagrieztus sīpolus. Garšvielas lieto pēc patikas- manā variantā noteikti karijs( ņammm), ķiploku sāls( kas atšķirībā no svaiga ķiploka, cepot nesmird), izopa lapiņas. Visu apsedz ar vāku un cepeškrāsnī iekšā 250 grādos uz stundu. Kad nāk gatavs, noņemu vāku, lai patvaiko kabaču suliņa, apsmērēju virskārtu ar eļļu, var uzkaisīt sieru...
Nekad nebiju cepusi rozīņu pīnītes- tās ar balto glazūru, kas nopērkamas katrā sevi cienošā konditorejā...Ar rozīņu pīnītēm jau gāja labi-drīz vien glīti rindojās uz pannas, bet ar glazūru gan tā čābīgāk. Taisīju kā piparkūkām, bet, lai neplūstu projām, arī olas tomēr svaigas, ieliku krāsnī uz kādām trijām minūtēm...ak, vai!
Apēdās gan tās pīnītes, bet jautājums paliek aktuāls- kā dabūt to feino glazūru?

    Un tad vēl klasika- kartupeļi ar baraviku mērci. Gaspaģins savilka no meža lielos grozus, nācās vien gatavot. Bet neizprotams man joprojām ir fakts, kamdēļ cilvēki skaita salasītās baravikas? Domāju, ka tas tik mūsu pusē, kur baravikas nav dikti daudz atrodamas, bet nē- atbrauc krusttēvs, kurš dzīvo kārtīgā mežā Ādažu pusē, izrādās arī viņš skaita, arī viņa vecāki skaista, pat izliek strīpiņā pēc augumiem...kur tas baraviku fenomens tāds radies? Pirms mirkļa zvana brālis un, ar milzu lepnumu saka, ka viņš šodien salasījis 281 baraviku....palīgā! Kā lai glābjas no tās baraviku sērgas?
    Tagad ir iestājies miers, visi paēduši,  Gaspaģins ar mazo Gaspažiņu devušies makšķerēt, tik milzu trauku kalni palikuši...bet ir tik labi...

Izvilku šujmašīnu no kastes...

    Piedod, ka klusuma brīdis garāks, bet mēģinu aklimatizēties darbā pēc atvaļinājuma- no manis tas prasa spēku, arī tīri fizisku,lai šobrīd cīnītos ar psihosomatikas izraisītajām iesnām un dusmu klepu!
    Bet darbiņi lēnām iet uz priekšu...Bija jāsašuj virtuves aizkari- nopirku aizkaru audumu ar jauku, izšūtu apakšmalu, atlika vien apšūt sānu malas un sakrokot augšējo malu. Nekad nebiju šuvusi organzu ar šūjmašīnu- dikti iepatikās,tamdēļ kritu azartā...
Uzšuvu uz filca gabaliņa organzu, kurā ieliku iekšā jūras apskalotus stikla gabliņus, kurus var bīdīt uz centru kā pa nelielu labirintu...
   Tad kritu patiesi lielā azartā, atcerējos redzēto http://www.mammasrokas.blogpot.com/ un metos tālākos darbos...man jau līdz mammasroku līmenim vēl kā līdz marsam, bet iedvesma ir varena lieta! Atradu savos krājumos feinu kokvilnas audumu pamatam, flīsa pledu oderei, sašuvu pamatu, uz kura visus tos topošos brīnumus piestiprināt... Tālāk radās vēl kāds organzas brīnums ar stikla bumbiņām, monētiņām un puķēm...
Tad jau tapa atrasta vieta arī tamborētajām  skaņu grabamzelējambumbiņām , savērtajām krellēm un lentīšu bumbu virtenei....
Tur pat blakus uzšuvu arī mīkstu auduma gabaliņu, kurš pildīts ar čaukstošu, ūdensizturīgu materiālu....citā gabaliņā arī ieliku čaukstiņu- no politelēna maisiņa...
Beigās vēl atcerējos par velveta un samta "krustojumu", uzšuvu vienkārši taustāmgabaliņu...
Un tad jau viss bija salikts uz pamata virsū....sanāca ļoti vienkāršs deķēns mazā radubērna spēlēm.
Mazliet kaunos, bet atrādos, lai būtu stimusls tālākiem darbiem....Tapa jau arī brunči un maza ķeselīte Gaspažiņai, bet par to citā reizē! Lai rokām darba pietiek! Dodos cept ābolu plātsmaizi, lai svētdienas rīts ienāk mājās ar savu smaržu...