Šoreiz vairāk par adām- tamboradatām. Kāda darbīga meitene Agnese redzēja kā es rokdarbojos, kādu laiku vēroja mani un, tad aicināja pievienoties slavemajam Musturdeķa Projektam. Tas notika pavasarī, kad pieneņziedu un mīļkrāsas oranžās dēļ, sāku no brīvas gribas savu lielo-lēno darbu- deķi "Apelsīnkoks pieneņpļavā" . Apdomājos un piekritu pievienoties, bet gan pastarpināti, jo visa kontaktēšanās ar meitenēm notiek caur Agnesi.
Man likās, nu, kas tad tur ir- kvadrāts 20*20? Ko neuzadīt vai neuztamborēt? Apskatīju to, kas atceļojis pie Agneses, padomāju, cik ļoti tas pēc krāsām atbilst manam priekšstatam par doto deķa nosaukumu...Un tad tas tikai sākās! Tā taču ir īsta mānija! Vai mana iedomātā un atrastā dzijas krāsa tiešām atbilst kafijas ar pienu un kakao tonim? Vai mans burkānu oranžais lieksies pietiekami oranžs kādam topošajam burkāndeķim? Vai bordīgais tonis sarkan-balti- bordīgajam deķim tikai man liekas bordīgs, vai tomēr ar lillīgu pustoni klāt? Staigāju ar saviem diegiem somā, noteikti kāds iesākts gabals līdzi uz Gaspažiņas deju mēģinājumiem...diegu gali līdzi uz rokdarbu veikalu vai hunmpalbodīti- ja nu gadās jauns dziju pievedums ? Ja nu izdodas atras pareizo diega galu, lai saliktu feinus lakstus tamborburkānam?
Bet prieks ir neaprakstāms! Kad pabeidzu vienu gabaliņu no "akmensdeķa", man gribējās dziedāt: "balti laukakmeņi zied...". Vēl tagad rakstot, acīs sariešas asaras un sirds gavilē- tik daudz prieka un siltuma ieguldīts! Kāda mana kolēģe man teica :"Nu, kad tev atsūtīs tos gabalus, nu tad tik tu redzēsi...tādas enerģijas, ka naktīs nevarēsi gulēt- murgi rādīsies." Bet es nepiekritu, arī tagad nepiekrītu- ja cilvēks gatavo rokdarbus, ja viņš gatavs ar citiem dalīties savā priekā un darbā, tad viņš nevar būt slikts...
Nopļāpāju jau kārtīgu strēķīti, jāatrāda, kas sačubināts! Gabaliņš, kuru agatavoju sev pirmo-te viņš ir- Apelsīnkoks Pieneņpļavā!
Tas, ko esmu sadarījusi pati priekš sava deķēna...
Tas,kas pagaidām tapis atdošanai priekš Andaka, Zivs, Caolitas, Oripa un lauvītes. Gribētos reiz iepazīties arī klātienē, meitenes!
Tas, kas pie manis jau atceļojis no citām meitenēm...
P.s. Mazliet žēl, ka nenofotagrafēju pirmo tūri ar gabaliņiem, kas aizceļoja pie az-mammmas, Pevkas, Spāres un Čukstiņa.
O, musturdeķis,visu cieņu! Gaidot jaunāko Mazkāmi, pamēģināju tapināt musturdeķi pati sev, bet sapratu, ka neesmu gargabalniece (un nevaru notrāpīt precīzus izmērus). :)
AtbildētDzēstNo kvadrātiem zaļie svītrainīši izskatās tik mājīgi.
Aprīnoju pacietibu un uzņēmību!
AtbildētDzēst... apbrīnoju :) :)
AtbildētDzēstai, malacis.
AtbildētDzēstEs tā arī neesmu saņēmusies pievienoties musturdeķotājām - bet tā gribas...
Lai aug tavs apelsīnkoks liels un ražīgs!!!
Paklau, Kāmjumamma, es jau ar' neesmu gargabalnieks, tamdēļ jau gabaliņš ir tikai 20*20, lai var ik pa laikam nolikt maliņā...
AtbildētDzēstPaldies, meitenes, par atbalstu...ceru, ka pēc gada ap šo laiku būs gatavs.
AtbildētDzēstAk cik jauki iepazīties ar Tevi - Anita! Mani pārņem līdzīgas jūtas, kad cakinu katru gabaliņu. Tik manā gadījumā ir vieglāk - es pazīstu viņas visas, zinu nianses, sajūtas. Tas ir neaprakstāmi!
AtbildētDzēstPaldies Tev par šo rakstu!
Indica
zivs
AtbildētDzēstbrīnišķīgi! :)
varbūt Agnese Tevi var ņemt līdzi uz maiņas ballīti ;)
Cik jaku aprakstīji savas sajūtas, man ar asaras acīs sariesās, tās emocijas radot un piedaloties musturdeķa tapšanā ir neaprakstāmas un visnotaļ vispozitīvākās ;) Prieks būtu Tevi ar satikt!
AtbildētDzēstamelja
O, tas gan patīkami, ka kāda no musturmeitenēm ar' šeit ielūkojas- tas bija pilnīgi negaidīti, bet neiedomājami patīkami...Par ballīti gan laba doma, jājautā būs Agnesei...:)
AtbildētDzēst