trešdiena, 2010. gada 22. decembris

"Lai es redzu gaismiņā..." jeb lukturīši.

Pa pagalmu
 Iet vakars soļiem siltiem  ,
Un mēness gaismā atspīd
Zilais debess jums.

Dievs pārklāj
zvaigžņu plīvuru pār zemi,
Tāds kluss
 un svētīts miers.

Šis miers,
ko pasaulei tik grūti saprast,
Šis miers,
ko daudzi nepazīst...

Dievs katrā logā
Iededz baltu sveci,
Lai gaismas burvībā
Sirds mieram atverās.


Vakar vakarā ar bērniem izstaigājām Gaismas ceļu...Ar lielu saviļņojumu un lepnu prieku skatījos, cik ļoti bērni ir izauguši, cik patstāvīgi, kā spēj pieņemt lēmumu, būt pacietīgi...Rāmi, bet ar lielu spēku, gaisma pieņēmās spilgtumā, kad egļu vijā iedegās aizvien vairāk un vairāk zeltaino zvaigznīšu...Klusas mūzikas skaņas, mulsi smaidi, 20 degoši acu pāri, kas sastopas ar tavām  un saprotas bez vārdiem...
Ziemassvētki var atnākt arī tā...pie manis tie jau ir klāt!
Priecīgus svētkus!


P.s. Pavisam ne tāds bija iecerēts raksts par lukturīšiem...pavisam ne tāds, bet emocijas ievieš savu korekciju.  Foto redzami lukturīši, kas veidoti no kokvilnas diegiem , balona un Pva līmes, iekšā stikla burciņa, lai svecītei droši...

2 komentāri:

  1. Ļoti oriģināli lukturīši! Būs man arī kādreiz jāizmēģina.

    AtbildētDzēst
  2. žēl, ka kāds lukturītis nav tuvplānā
    Bet izskatās ļoti iedvesmojoši :)

    AtbildētDzēst