"Lai es redzu gaismiņā..." jeb lukturīši.

Pa pagalmu

 Iet vakars soļiem siltiem  ,

Un mēness gaismā atspīd

Zilais debess jums.

Dievs pārklāj

zvaigžņu plīvuru pār zemi,

Tāds kluss

 un svētīts miers.

Šis miers,

ko pasaulei tik grūti saprast,

Šis miers,

ko daudzi nepazīst...

Dievs katrā logā

Iededz baltu sveci,

Lai gaismas burvībā

Sirds mieram atverās.

Vakar vakarā ar bērniem izstaigājām Gaismas ceļu...Ar lielu saviļņojumu un lepnu prieku skatījos, cik ļoti bērni ir izauguši, cik patstāvīgi, kā spēj pieņemt lēmumu, būt pacietīgi...Rāmi, bet ar lielu spēku, gaisma pieņēmās spilgtumā, kad egļu vijā iedegās aizvien vairāk un vairāk zeltaino zvaigznīšu...Klusas mūzikas skaņas, mulsi smaidi, 20 degoši acu pāri, kas sastopas ar tavām  un saprotas bez vārdiem...

Ziemassvētki var atnākt arī tā...pie manis tie jau ir klāt!

Priecīgus svētkus!

P.s. Pavisam ne tāds bija iecerēts raksts par lukturīšiem...pavisam ne tāds, bet emocijas ievieš savu korekciju.  Foto redzami lukturīši, kas veidoti no kokvilnas diegiem , balona un Pva līmes, iekšā stikla burciņa, lai svecītei droši...