Klāt tas Svētdienas rīts, kad maza atelpa pirms svētku darbiem, liela doma galvā un maz miera sirdī ...Bet, neskatoties ne uz ko, beidzot top mūsu vainagi... šogad pilnīgi netradicionāli un savādāki kā citus gadus! Daudz "nopelnu" tur blogošanai- ieraugu arī citu pasauli...
Ja citus gadus galds ir bijis nokrauts ar dabas materiāliem, tad šogad izmisīgie mēģinājumi "piestellēt" sūnas cieš neveiksmi...Galds gatavs darbam!
Pa vidam kāds sapņains rūķēns dauzās; cieši turas pie savām kārstlīmes spiedēja pozīcijām...Mani iebildumi, ka "varbūt spiežu es, bet Tu liec klāt" paliek karājamies gaisā, jo viss jau iepriekš atspēkots: "pagājušajā gadā es varēju spiest līmi, bet tagat TIKAI LIKT...hm, dumji noteikumi- jo lielāka augu, ja mazāk drīkst!!!" Viedi vārdi, meitiņ, viedi vārdi....Ja Tu zinātu, kā šī pasaule darbojas...
Mūsu varenās darbošanās rezultātā tapa divi vainagi- viens dzīvojamās istabas galdam-ar rokdarbu "ievirzi", bet tradicionālās krāsās, toties durvju vainadziņš....vai, manu dieniņ- tik "salda" es dzīvē neesmu bijusi...
Lillīgais vainadziņš tapis no citam "prodžektam" paredzētajām detaļām- tamborēju puķītes, lai saveidotu somu pie iepriekš tapušas cepures un šalles, bet, tā kā "pa ceļam" sapratu, ka krāsas man tomēr savam apģērbam nepatīk, tad cepure un šalle rada citu īpašnieci, bet puķes somai palika...ārdīt laukā negribēju, izmisīgi meklēju pielietojumu...
Nu, bet šitas bēbīšrozā durvju vainadziņš ar pērļu virteni un porcelāna enģelīti...nu,man pašai trūkst vārdu...Pat vairs nezinu, ko no sevis sagaidīt...mana asociācija ir ar mikīpeļu Ziemassvētkiem, bet laikam šogad jābūt tā...
P.s. Šodien dodos ikdienas darbu gaitās uz Bausku, lillā vainadziņš tiks pie normālām svecēm.Ideālā variantā lillā, ārkārtas- vēsi zaļām....bet, zinot Bausku, ātrāk pienās ārkārtas variants....
P.s.2. Manī laikam šobrīd daudz cinisma...tā vismaz izklausās...dvēseles stāvoklis tāds....
nu tas rozā jau ir gandrīz manā stiliņā :)))
AtbildētDzēstTamborēto ziedu vainadziņš ļoti skaists (man gan roka neceltos šos krāšņumus ar līmi nozieķēt)
Īsti nezinu, kāpēc, bet es adventa vainagos līdz šim nekad neesmu eksperimentējusi ar materiāliem un arī nav (pagaidām nav) vēlmes to darīt, te nu esmu dikti vecmodīga, lai arī patīk gan šie vainadziņi, gan no kastaņiem u.c. veltēm līmētie...
Un vēl arī par svecēm - kopš Latvijas tirgū pieejamas īstās pamīšus dedzināmās sveces (žēl gan, ka krāsu ziņā tās stipri ierobežotas: zelta, sudraba, baltas un sarkanas...), tad neatzīstu nekādus kompromisus ne ar garajām, ne apaļajām, ne citām svecītēm. Tādi lūk man klikšķi smadzenē :D un netieku tiem pāri...
tikko tik iedomājos - varbūt arī tāpēc šos vainagus vairs netaisu, jo nevaru izpausties pēc sirds patikas, jāiekļaujas kaut kādos stereotipos un priekšrakstos...
AtbildētDzēstMan domāt, tā tiešām varētu būt, ka tu sevi iegrožo, jo radošuma tevī ai, ai, ai, cik daudz...Es pati vienmēr šādām lietām sadūšojos tad, kad saprotu, ka ļoti daudz jau, kas taisīts, bet negribas atkārtoties...
AtbildētDzēstforšs teksts :-) !
AtbildētDzēst