Manas mājas Adventes vainagi.

   Klāt tas Svētdienas rīts, kad maza atelpa pirms svētku darbiem, liela doma galvā un maz miera sirdī ...Bet, neskatoties ne uz ko, beidzot top mūsu vainagi... šogad pilnīgi netradicionāli un savādāki kā citus gadus! Daudz "nopelnu" tur blogošanai- ieraugu arī citu pasauli...
   Ja citus gadus galds ir bijis nokrauts ar dabas materiāliem, tad šogad izmisīgie mēģinājumi "piestellēt" sūnas cieš neveiksmi...Galds gatavs darbam!

   Pa vidam kāds sapņains rūķēns dauzās; cieši turas pie savām kārstlīmes spiedēja pozīcijām...Mani iebildumi, ka "varbūt spiežu es, bet Tu liec klāt" paliek karājamies gaisā, jo viss jau iepriekš atspēkots: "pagājušajā gadā es varēju spiest līmi, bet tagat TIKAI LIKT...hm, dumji noteikumi- jo lielāka augu, ja mazāk drīkst!!!" Viedi vārdi, meitiņ, viedi vārdi....Ja Tu zinātu, kā  šī pasaule darbojas...

   Mūsu varenās darbošanās rezultātā tapa divi vainagi- viens dzīvojamās istabas galdam-ar rokdarbu "ievirzi", bet tradicionālās krāsās, toties durvju vainadziņš....vai, manu dieniņ- tik "salda" es dzīvē neesmu bijusi...
    Lillīgais vainadziņš tapis no citam  "prodžektam" paredzētajām detaļām- tamborēju puķītes, lai saveidotu somu pie iepriekš tapušas cepures un šalles, bet, tā kā "pa ceļam" sapratu, ka krāsas man tomēr savam apģērbam nepatīk, tad cepure un šalle rada citu īpašnieci, bet puķes somai palika...ārdīt laukā negribēju, izmisīgi meklēju pielietojumu...

   Nu, bet šitas bēbīšrozā durvju vainadziņš ar pērļu virteni un porcelāna enģelīti...nu,man pašai trūkst vārdu...Pat vairs nezinu, ko no sevis sagaidīt...mana asociācija ir ar mikīpeļu Ziemassvētkiem, bet laikam šogad jābūt tā...

    P.s. Šodien dodos ikdienas darbu gaitās uz Bausku, lillā vainadziņš tiks pie normālām svecēm.Ideālā variantā lillā, ārkārtas- vēsi zaļām....bet, zinot Bausku, ātrāk pienās ārkārtas variants....

   P.s.2.  Manī laikam  šobrīd daudz cinisma...tā vismaz izklausās...dvēseles stāvoklis tāds....

Par tiem Adventes vainagiem...

      Lai cik skumji arī nebūtu, dzīve mūsu iedomām ieliek zināmas korekcijas...Izputēja vējā un pirmajās sniega pārslās man iecere visu parādīt solīti pa solim. Laikam jāatliek iecere uz citu gadu, jo, lai kā centos, šī gada Advente pienāca noteikti par kādu laiciņu ātrāk kā es būtu gribējusi un spējusi tai sagatavoties visās vietās...Laikam jau tieši tamdēļ, ka jāgatavojas vairākās vietās- bērnudārza grupiņā, jāgatavo lielais vainags "dārziņam", gribās jau arī personāla telpai k-ko....un māja paliek pēdējā- ar savu galda un durvju vainadziņu...

Tomēr prieks man ir par jau padarīto- redzu, ka varu būt stipri dažāda...Šajā gadījumā, lai patīk citiem un , lai k-kas tiek arī man pašai....

Auduma vainadziņš tapis, mīlot rokdarbus- šuvu lielās mētēļauduma sirdis, lai ar tām sveiktu savus mīluļus- rūķubērnus, bet man tās TIK ĻOTI PATĪK ar savu vienkāršību, maigumu un siltumu, ka gribēju to pārnes arī uz grupiņas vainagu. Aptinu salmu sagatavi ar iepatikušos kokvilnas auduma strēmeli, pieliku lielo sirdi un sašuvu vēl trīs mazules no auduma atgriezumiem. Kā jau teicu, šuvu no mēteļauduma, šūšanai izmantoju maigi rozā tambordiegu, pildījumam- sintapons....

    Tā tapa lielais vainags bērnudārza foajē- pamatiņam izmatoju vītola zarus, kas sastiprināti ar stingru dziju, vēlāk apjomam aptinu arī ar avīzēm; sagarināju priežu zarus 15-25 cm garos gabalos, tinu apkārt. Šoreiz izvēlējos vainagu likt nevis uz galda, bet uz kalta puķupoda paliktņa, jo rotās gribējās spožas un ļoti bagātīgas...

   Kā redzat, par bagātību sūdzēties nevar...sanāca ļoti grezns un košs...varbūt varēja būt mazliet lielāka diametra, jo telpa tomēr liela...

 Gatavoju zinot, ka nosaukums būs "Dzīres mēra laikā", jo...lai cik skumji arī nebūtu, tie ir pēdējie Ziemassvētki, pēdējā Advente mūsu bērnudārzā, jo mūsu lielā vispasaules organizācija nevēlas vairs saglabāt šo perfekti izveidoto "organismu", kas dara daudz labu darbu apkārtnes bērniem un viņu ģimenēm....

P.s. Gaspažiņa vēlas tikai dabīgu vainagu;gaidu-modīsies,tad gatavosim arī sev prieku...Varbūt radīsim kompromisu, jo man daudz tamborētu ziediņu....:DDD

Lielie darbi pirms Ziemassvētkiem.

Anna...nu, labi- vairāk tomēr Anita, meklē Ziemassvētkus...:DDD

 
 Mani mīļākie gada svētki nav aiz kalniem, darbu daudz, bet īsti nav, kad atrādīties un papriecāties kopā...Teikšu, ka tiek gatavotas dāvaniņas maziem un lieliem, taisīti vainagi (kuru tapšana soli pa solim laikam izpaliks), bet mans lielākais šī brīža prieks- SAŅEMTI MUSTURDEĶA MAIŅAS GABALI!!!!! Sird vienkārši gavilē...
   Pirkstulelles.... Tās "maisās" pa galvu,  pa rokām, galu galā arī pa somu, jo šujās jauni "knibucīši", bet interneta plašumos neko speciāli nemeklēji...Nu, tiešām nemeklēju...bet, kad man, pavisam nejauši, atradās šī lapa, tad es biju pārsteigta "līdz pēdējai vīlei"...Skatiet nu pašas un baudiet; baudiet šo cilvēka izdomas, fantāzijas un roku darba auglību-  http://picasaweb.google.com/nanciacfernandes/DedochesTiradasDaNet#

P.s. Ar saviem Rūķubērniem sagatavojām enģeļus Bauskas pilsētas lielās egles rotāšanai, bet lielajā steigā pat nepaguvu nofotografēt...Būs jāiet skatīt lielā egle!

Lai Tavā mājā arī ienāk Ziemassvētku rosība un piparkūku smarža!

Filcētas "piparkūkas".

Brīvdienas nāk ar daudz brīva laika, Gaspažiņa īd, ka garlaicīgi, tamdēļ jāmeklē, kā bērnu nodarbināt. Sen nebiju devusi filcējamo adatu- vienmēr atradu iemeslus kamdēļ nē...Šo konkrēto veidu pati nekad nebiju mēģinājusi, zināju tikai teorētiski, tamdēl iedevu Gaspažiņai materiālus, lai darbojas, bet pati ar vienu aci sekoju līdzi...Man par prieku un pārsteigumu darbiņš veicās labi un raiti, pati arī iedegos nepacietībā pamēģināt( pie reizes arī nodokumentēju...)!
Nepieciešama vilna (kārsums), filcējamā adata, piparkūku formiņas un švamme vai sūklis, uz kura viss notiek. Formiņā saliekam vilnu un....sākam bakstīt...jā, jā, jā, tieši tā to var nosaukt- par bakstīšanu...Pavedienu savā starpā sasienas, saveļas kopā, tādā veidā veidojot k-ko līdzīgu audumam...

Kad vilna jau mazliet savēlusies un kļūst ciešāka, tad pievienoju vēl citas krāsas pavedienu akcentam. Turpinam durstīt ar adatu...

Kad jau liekas, ka pietiekami sadurstīt, uzmanīgi noņemam nost un apgriežam riņķī...tur būs arī kāda pūciņa no sūkļa- noņem nost un turpini "bakstīt" :D...Šeit var redzēt, ka sirsniņa izņemta no formiņas, lai apgrieztu rinķī, bet vēlāk sapratu, ka labi var griez arī ar visu formiņu :DDDD

 
Tā nu tas izskatās pabeigtā veidā. Mana sirsniņa blakus Gaspažiņas filcējumiem- veikli un savādāk kā citām reizēm...

Un tad tā mazliet izrotāt ar pērlēm, līdz rodas arī pielietojums- Ziemassvētku rotas eglītei!

Pamēģini un pastāsti kā Tev veicās!

Mannā keksiņi.

Fiksā receptīte, kad dikti gribas kādu našķi:

100 gr sviests,
1 gl kefīrs,
1 gl cukurs,
2 olas ,
2 gl mannā,
1 tk sodas.
Sviestu izkausē, samaisa kopā ar citiem produktiem, liek 180 gr temperatūrā un cep zeltaini brūnus. Mēs rīvējam klāt arī ķirbīti- aptuveni 150 gr uz porciju...tad gan mannu vairāk...
Ātri un bērns laimīgs...

Bērniem

Skatījos jaunumus savās iemīļotajās  i-neta lapās. Starp daudzjiem jaunumiem ieraudzīju jauku ideju egles dekorēšanai, bet tad atradu TO. Sapratu, ka nevaru neparādīt...Mielojam acis, sirdi un gatavojam rokas darbam...:DDD
http://www.livemaster.ru/topic/43217-detskij-razvivayuschij-kovrik 


P.s. Šodien pēdējie maināmie musturdeķa gabali uzsāk ceļu pie savām jaunajām īpašniecēm; nākamnedēļ "satikšu" savus gabaliņus...

Tamborētas bumbas un meiteņu rotas.

Esmu pilnībā iegrimusi dāvanu gatavošanā. Kādam mazam puiškānam gatavoju tamborētas bumbas ar dažādu pildījumu- grab, skram un čaukst....Gatavoju pavisam "pa vienkāršo"- taisnstūra gabals, ko salokot uz pusēm, veidojas kvadrāts. Tad taisnstūra galus sašuj kopā, aizšuj ciet vienu galu, sapilda pildījumu un aiztaisa ciet arī otru galu...

Tapušas jau piecas bumbiņas- dažāds lielums un krāsa, līdzīgs tamborējums. Sarkani strīpotā bumba ir mīksta un čaukstoša (konfektes tika ēstas ilgi... ), laškrāsas bumba- mīksta, ar rievotu tamborējumu un zvārgulīti vidū (izbičoju no Gaspaģina makšķernieku krājumiem), zilā- strīpiņbumba ar vidēji cietu pildījumu, tumši lillā- cieta, čaukstoša, pilna ar konču papīrīšiem, baltā- no ļoti rupja diega ar zeltainiem spīdumiņiem, cieta,bet pildīta ar sintaponu...

Tādas nu tās bumbas man sanākušas, bet mana sirds un rokas tomēr nav mierā- tie lielāko veidojumu gali mani neliek mierā...Kā Tu gatavo bumbiņas? Es ļoti gribu to zināt....

 Un tad jau pie reizes atrādu skaistumus, kas tapuši Gaspažiņai. Matu gumijas un sprādzes viņu priecē jau tagad, bet par stīpiņas esamību viņa pat nenojauš...tā pie tu-tu ru-tu brunčiem...

Bet, visam  pa vidu-ausainīte...Par tādu galvas "dekoru" biju pavisam aizmirsusi, bet kolēģītei dikti gribējās un viņa mani pierunāja...Varbūt noder kādai dāvaniņai...

Enģelis no vilnas

    Ilgi gremdējos pārdomās par jauko pasākumu ar balto svinīgumu, kurā viesojos, lai parādītu kā darināt vilnas enģeļus. Nolēmu, ka arī Tev gribu parādīt kā tādi top, jo tas ir viegls, ātrs un ļoti patīkams veids kā radīt mazu dāvaniņu sev tuviem cilvēkiem, kā gatavot eglītei un telpai rotājumus. Jauki izskatās arī visu varavīksnes krāsu enģeļi vai fejas( gatavo līdzīgi), ko sakarina bēbītim "mobīlītī" virs gultiņas vai lielākam bērnam istabā...
   Pietiks pļāpāt, ķeramies pie darba...Būs vajadzīgs vilnas kārsums, diegs un šķēres. Man gribējās balto vilnu, bet tā diemžēl bija beigusies. Konkrētā, attēlā redzamā,  vilna ir ar garu šķiedru, tā nav īsti piemērota lellīšu gatavošanai. Visspiemērotākā ir "Klippan Saule" ražotā vilna. Firmas veikalā var milzu naudas atstāt...:D

   Šoreiz daudz jāieklausās savās sajūtās- jāņem tik liela vilnas lēkšķe, lai sasienot to mezglā, veidotos pietiekami liela galva, bet garums- pārlokot uz pusēm veido pietiekami garu enģeļa ietērpu.  Galvu veidojam, vilnu sasienot mezglā. Glītākā mezgla daļa veidos seju; aiz mezgla esošo vilnu nolokam.

   Locījuma vietā stingri nosienam kakla daļu, mezgls paliek aizmugurē. Vidusdaļu attaisam vaļā, ieliekam vilnas šķipsnu, ko damājam izmantot spārniem. Iebīdam spārnu detaļu maksimāli tuvu pie galvas. Tagad būs jānosien...

   Nosiešanas darbs- pirmais diegs tiek likts pār plecu un virzīts uz pretējo padusi, otrs- no sava pleca uz savu pretējo padusi ( ja vien enģēļiem ir paduses :DDD). Priekšā veidojas krustiņš. Abi diegi satiekas aiz muguras, sasienas, atgriežas priekšā un atkal sasienas. Tagad būtu ar pirkstiem uzmanīgi jāpaplūc un jāpaveido spārnu un svārku daļa, bet man ir garšķiedras vilna, kas tādai darbībai nepadodas. Spārnus un svārkus formēju, vienkārši apgriežot. Sējuma vietas diegs arī apgriežas...

Sarotāju sava enģēļa galvu ar pērļu vainagu...

Tāds nu viņš mums sanācis- paskaidrojumos sarežģīts, bet darbos vienkāršs.  Pamēģini arī Tu!

Enģeļi un meiteņu baltā ballīte...

Solījumi jātur...Pat tad, kad par tiem jau ir aizmirsts. Tieši  tā gadījās man, kad kādā lietainā dienā saņēmu zvanu no novada kultūras dzīves organizatores, kas ļoti ātrā tempā man centās apstāstīt par to, kad un cikos man jāierodas... Tikai tad man atausa vasaras vidus solījums par enģeļu gatavošanu...

Darboties tika aicinātas meitenes, kas aktīvi iesaistās pašvaldības organizētajās bērnu aktivitātēs. Enģeļi tika gatavoti, lai Ziemassvētku laikā varētu dāvināt novada slimajiem bērniņiem un rotāt pasākumu zāli...Tas bija neliels pārbaudījums man, jo vieta nebija īsti piemērota rokdarbu gatavošanai, bet enģeļi mums izdevās...to bija daudz- katrs iesaistītais gatavoja 2 vai trīs enģeļus...

    Labi padarītam darbam sekoja baltas princešu kūciņas, multenes par princesi un vardi , princešu dejas  
un dāvaniņas par baltajiem zīmējumiem...Skaisti!  Sāk jau gaisā "smaržot" pēc TIEM svētkiem...

TU-TU RU-TŪ svārki no Z-sv rūķīša dāvanu maisa.

    Kādai Meitenei no Brīnumzemes jau labu laiku kārojas balerīnu bruncīšus, bet mamma nepērk. Arī aizgājušajos Ziemassvētkos Rūķis nebija pierunājams tādus atnest...jo galvenais Rūķis- darinātājs, nevarēja un nevarēja atrast pietiekami vieglu, bet kvalitatīva  izskata brunču darināšanas pamācību...Šogad viņam veicās, lielajā pamācību gūzmā tika atrasta šī: http://www.youtube.com/watch?v=YTXo6uv9HxA&feature=related
  Šito veiksmi- nākamajā brīvdienā Rūķis devās uz veikalu iepirkt audumus un lentītes...

    Stundas laikā  gatavošanas darbs bija pabeigts, bruncīši karājās uz pakaramā, bet Rūķis sapņoja par milzīgo dāvināšanas prieku un brīvu pusstundu, kad vēl "piegatavot klāt"  matu rotu un burvju nūjiņu, jo atgriezumiņi jau pietiekami paliek pāri...

   P.s.  Patiesā darinājuma krāsa grūti saprotama, jo bildēts ļooooti agrā rīta stundā...piedalās divu toņu lillā tills un fuksiju rozā tills. Papildināts ar pieskaņotas krāsas lentītēm.

Adventes vainaga 1.posms jeb Svētdiena.

   Lai kaut kas taptu, vajag materiālus. Lai dabūtu materiālus, jābrauc uz mežu. Lai tiktu pie priežu čiekuriem un pazarēm, jābrauc uz tālu mežu...
   Saldais svētdienas rīta miegs tapa aizgaiņāts ar  kafiju  un spirgto āra gaisu; dodamies uz Elejas pusi, kur vairāk redzamas priedes nekā šeit...
   Pie priežu čiekuriem tikām, tos salasījām veselu grozu, bet Gaspažiņai bija svarīgi atrast sēnes :D. Protama lieta, ka uz pieaugušo prātuļojumiem par to, ka tik vēlā rudenī sēnes neaug, neviens neklausījās. Atrada jau arī sēnes, pie tam vēl tās, kas izraisa vispārēju sajūsmu...

Iepazīstieties- Gaspažiņas prieka deja par pūpēžiem!

pāri paliek tikai kūpoši  dūmi,
 kā no pekles nākuši...

Manu skatu jau vairāk piesaistīja sūnas un čiekuri- gan egļu, gan priežu . Tie tika savākti lielos daudzumos...

dažas feinākās sūnas jūsu acu skatam...

  Brienot dūksnājā pēc priežu zariem, gan kārtīgi nosalām- sapratām, ka ziema nav aiz kalniem. Tamdēļ jāsildās- veikalā, pa ceļam uz mājām, tiek ieprikts saldējums, ko pilnām mutēm var tiesāt mājās pie kamīna, kamēr čiekuri sprakšķ un "runā" uz kamīna. Viss guvums žūst un gaida nākamo nedēļas nogali, kad jāsāk būs vētīt sažuvušais...

Adventes vainagi.

Visa kā jau ir bijis...Visādi Adventes vainagi ir tapuši, visādi materiāli jau tikuši izmantoti. Sogad māc tāds viegls izmisums...sevišķi tamdēl, ka uz galda noliktas sarkanas sveces, kas gribot-negribot jau nosaka vainaga tematiku- neglābjami klasisks.

Te daži foto no maniem pēdējo divu gadu veikumiem...

Liels vainags, diametrs mazliet virs 1m, gatavots no lobītām pupiņu pākstīm,
rotāts ar šampanieša krāsas skruļļainiem enģeļmatiem.
Ir viena milzonīga kļūda, bet to meklējiet paši...

2008. un 2009. gada mājas vainadziņi.
Gaišais- popkorns un zeltainu kreļļu virtene,
Zaļais- tūjas zariņi, salnu rotājumi, lentītes no vilnas auduma.

Arī no lielajiem vainagiem, diametrs mazliet virs 1 m,
tāds klasisks-sūnas, kaltētas citronu šķēles, uz pusēm pārgriezti
egļu čiekuri, dažas zelta krāsas bumbas...

Daži telpu rotājumi.
1. Durvju vainadziņš-tūjas, salmu rotājumi, vilnas audums
(kopā ar tādu pašu Adventes vainagu),
2. Rūķa zābaki, kas kopā ar lobīto pupu pākstu vainagu,
(pamatā Gaspaģina Gumijnieki...:D ),
3. Loga dekors- pamatam plastmasas žodziņa fragments, kurš
aplīmēts ar sūnām, pupiņu pākstīm, uz pusēm pārgrieztiem egļu čiekuriem...

Interneta plašumos atradu kārtīgus rokdarbnieču vainagus: http://www.liveinternet.ru/users/3214651/post116901262/
http://www.liveinternet.ru/users/3214651/post116480539/

Veiksmi darbā!

Romantisks un silts komplekts meitiņai.

Uztamborēju sev šalli un cepuri, bet Gaspažiņa bija palikusi bešā.

Bija paredzēts brauciens un kaimiņzemi Lietuvu, kur pamatīgi papildināju savus dziju krājumus, arī ar šo parupjo akrilu. Jau iepriekš biju pirkusi šādu dziju, lai izmantotu musturdeķa darbiem, zināju, ka darbs labi sokas. Cepurei-ausainei un krokotai šallei izmantoju 250 gr dzijas.

Cepurītei izlietoti aptuveni 100 gr, tambrēta no augšas ar īsajiem stabiņiem, pieaudzējot un noraucot pēc sajūtām un mērot uz Gaspažiņas galvas. Rotājumiem- mohēras puķītes, tumšāki zaļas lapiņas, jo: "Man, mammu, vajag puķītes ar kātiņiem un lapiņām, pērlītes arī piešuj, jo negribu, lai tankistu ķivere būtu..."

Apsmējāmies abi ar Gaspaģinu kārtīgi...

Šalle tamborēta no vidus, veidojot mežģīņrakstā- nu arī pēc izjūtām (shēmu tiešām nevaru pielikt), bet gribējās, lai tāda viegla krokojuma kā žābo . No sākuma bija tikai zaļa, bet šķita, ka nav riktīgi, tamdēļ ietamborēju vidū pa virsu vienkāršu pīnīti no tās pašas rozā mohēras, kas puķītēm.

 Tā nu ir sanācis- pērlītes nevajadzēja, Gaspažiņa priecīga tāpat.

Klasiska bērnu rotaļlieta mūsdienu izpildījumā.

   Nu, tā...arī mana galva pilna ar darbiem, uzaicinājumu pievienoties un parādīt, ko protu kļūst aizvien vairāk- laikam tiešām Ziemassvētki vairs nav tālu!!!
    Domāju par dāvanām radubērniem, kad atcerējos par šo  divus gadus seno veikumu- zirģeli kā no pasaku grāmatām...

Izmantotas tika Gaspaģina savu laiku nokalpojušās linu bikses. Ar roku zīmēju uz papīra piegrieztni, pēcāk "pārnesu" uz auduma. Šuvu ar rokām, jo mašīnīte nebija pieejama- process ieilga, bet kvalitāte necieta. Pildījumam izmantoju dziju galus, auduma atgriezumus un sintaponu. Stiprinājuma vietā koks ielikts līdz "galvas"  galam, stingri nošuts ap kātu, mazliet pielīmēts. Iemaukti tamborēti no rupjas efektdzijas ar zelta pavedienu. Krēpes un acis no filcīša.

 Pašai sirdī joprojām prieks, atceroties to, kā darināju zirdziņu. Ceru, ka apdāvinātajam puisēnam zirdziņš joprojām labi kalpo.

Roku lelles. Mazliet netradicionālāks risinājums.

    Daudziem, klātienē aplūkojot,izspēlējoties,  īpaši  ir patikusi vecāku gatavotā roku lelle-kaziņa. Mēģināju pie sevis izspriest kamdēļ tas tā. Ko sadomāju? Dabīgs materiāls, kas "uzrunā" izmantotāju, liela līdzība analogam dabā :D, arī materiāla sakritība- vilna taču no līdzīga lopiņa nākusi...

Un akurāt kaziņas "mamma" arī bija tā, kas ar lielu azartu nodevās šai nodarbei...Viņa arī ir sameklējusi un atsūtījusi man šīs, man domāt, no grāmatas ieskanētās lapas. Izcelsme nav zināma; lai piedod man oriģināldarba autors, bet publikācija netiek izmantota komerciāliem mērķiem...tik vien, lai kādu iepriecinātu, lai kādam rastos iedvesma, k-ko līdzīgu pagatavot...

Un, kā redzi, aiz kaziņas seko daudzi citi zvēruļi, kas prasīties prasās pēc uztaisīšanas...

Lai ražīga darba diena, kurā laika pietiek arī sev!

P.s.  Dodos šūt dzimenītes rūķi- ar skubu nāk rudens jubilāru īpašās dienas! Ja pietiks pacietības un gaisma būs laba, tad satapināšu bildes ar rūķīšu "dzimšanu".

Čaklie vecāki.

Strādājot bērnudāzā, katru dienu tiekamies ar bērniem un bērnu vecākiem. Mazo apmeklētāju vēlmes ar laiku tiek izprastas, bet vecāku atvērtā daba un radošums tiek "izmantoti". Tā- brīvprātīgi vienojoties- tapa roku lelles jauno aktieru izrādēm. Katra vecāka talants un izdoma tika likta lietā. Uzsvars tika likts, lai materiāli, kas tiek izmantoti, būtu no nevajadzīgā paģērba vai "audzīšu" nebeidzamajiem krājumiem. Tā tapa šīs burvīgās lelles, kas, ticiet man, daudz dabūn gozēties uz skatuves...

Vilks- tapis no nonēsāta trikotāžas džemperīša,
zobi un mēle no filca.

Suns Rembis- no mēbeļaudumu atgriezumiem,
ūsas no slotas sariem.

Lāčuks tapis no vecā cimdiņa...
seja no vilnas lupatiņu atgriezumiem.

Ruksis- no senaizmirsta padomijas laika flaneļa auduma.

Vilnas zeķe pārtapusi superforšā kazveidīgā radījumā...

Kašmira džemperīts  ieguvis jaunu dzīvi ruksīša veidolā...

Te gan tikai filcīts....

Kaķis no mēteļaudumu atgriezumiem...

Vecītim daudz kombinētu materiālu- nogriezti bikšu gali,
trikotāžas krekliņa piedurknes gals un mazuļu rāpulīši...
Cepure arī tapusi no nogrieztas piedurknes...

Vecmāmiņa gan mums tāda jaunāka- pamatam filcis,
bet apģērbs gan no audumu atgriezumiem...

     Lūk, kādi man tuvumā radoši, atvērti un darboties griboši vecāki...ņemot vērā to, ka neviens no viņiem savā darba dzīvē nav ne pat vismazākajā mērā saistīts ar rokdarbiem...Bet azarts viņus bija parņēmis pamatīgs, tiku pie vairākiem foto, kur parādīts kā gatavot dzīvniekus no vilnas zeķes-līdzīgi kā mūsu kaz-āzis. Brīvā brīdī atrādīšu foto, lai gan nezinu to patieso "izcelsmi"...Līdz nākamajai reizei! Anna.